Inga Pumpure - profesionāls koučs
Man ir vairākas profesijas, bet pamatprofesija, kurā strādāju pēdējos gadus, ir saistīta ar finansēm un izglītību – esmu grāmatvedis, finanšu konsultants un pasniedzēja augstskolās, savā izglītības iestādē, kura apmāca grāmatvežus, kā arī citās komercfirmās. To daru joprojām, jo man tas patīk! Bet kaut kā nebija 100% piepildījuma, tāds maziņš velniņš dīdījās man krūtīs, urdīja un nelika mieru..
Nav jau tā, ka es pamodos vienā dienā un izdomāju, ka būšu koučs. Var teikt, ka tas ceļš bija diezgan apzināts, tikai galamērķis līdz galam nebija skaidrs. Jau daudzus gadus meklēju savu ideālo nodarbošanos, kuru varētu aprakstīt šādi: sēžu skaistā telpā ar otru cilvēku, mēs runājamies pie kafijas tases, esam uz viena viļņa, sarunas rezultātā ir gandarījums gan man, gan otram. Un, protams, ja jau tas ir darbs, par to saņemu adekvātu atalgojumu.
Man jau vienu brīdi šķita, ka tas nav iespējams. Bet, kad sāku likt lietā savu zināšanu bagāžu, pieliku klāt savu pieredzi un sāku sniegt konsultācijas savā profesijā, kura saistīta ar finansēm, nodokļiem un grāmatvedību, sapratu, ka tas ir tuvu tam, ko vēlos. Bet, ir tikai viens bet – mani burtiski spieda nost milzīgā atbildība, ko pati uz saviem pleciem biju uzvēlusi.
Un tad atnāca mūsdienu “mēris” un nolika mūs dīvānos ar datoru rokās. Pirmais brīdi bija pilnīga neizpratne, kā un ko tālāk? Jā, varu turpināt strādāt savā profesijā, bet vairs neredzu dzīvajā cilvēkus, jārunā ar ekrānu, nav iespējas komunicēt mums saprotamā un ierastā veidā. Atņemot iespēju strādāt klātienē, bija arī savs labums – parādījās brīvs laiks. Es momentā to izmantoju, lai atkal mācītos, apgūtu ko jaunu. Paralēli meklēju, ko vēl varētu pamācīties – virtuāli apmeklēju dažādas lekcijas.
Ar koučingu man bija ļoti neliela saskarsme – ik pa brīžam kaut ko palasīju, paskatījos, bet visu laiku nevarēju vēl saprast, vai tas ir tas, ko gribu. Un tad manā e-pastā iekrita uzaicinājums uz vienu koučinga meistarklasi, tad otru, un beidzot es ieraudzīju un sadzirdēju cilvēkus, kuriem noticēju, kurus es patiešām dzirdēju! Tās bija pasniedzējas/kouči Evija un Joanna no MetaCoach skolas. Pirms teicu “hop”, man bija iespēja uzdot savu galveno jautājumu koučam Evijai individuālā koučinga sesijā. Un mans jautājums bija – vai tas, ko es vēlos, ir tas, ko man vajag! Es pati nonācu pie atbildes – jā, man to vajag! Ilgi nevilcinoties, iestājos mācību programmā un nu esmu profesionāls koučs.
Šajā profesijā, tāpat kā manā līdzšinējā un arī patreizējā profesijā – grāmatvedis, nodokļu konsultants – izaugsme, zināšanu papildināšana, kvalifikācijas paaugstināšana notiek nepārtraukti. Un tas man ļoti patīk. Ik katra diena ir citādāka, katru dienu uzzinu ko jaunu, dalos savās zināšanās, pieredzē, augu kopā ar saviem klientiem.
Nu ko, esmu sasniegusi savu IKIGAI – kas tas ir? Interneta dzīles saka: “Japāņu jēdzienu IKIGAI nevar iztulkot vienā vārdā – tas var būt „dzīves iemesls” vai „tas, kas dod dzīvei jēgu”, vai „tas, kas liek katru rītu mosties ar prieku”. Citiem vārdiem sakot, IKIGAI ir austrumniekiem raksturīgajā, kompaktajā veidā, apzīmēta Tavas dzīves galvenā Interese – Darbs, Lieta, kas nes prieku Tavā dzīvē.”
Tik trāpīgi pateikts! Koučings tiešām man katru dienu sniedz prieku, dod dzīves jēgu, jo es dziļi sirdī jūtu tādu kā iekšēju nepieciešamību, misiju palīdzēt citiem. Ja iepriekš, palīdzot, ne vienmēr bija gandarījuma sajūta, reizēm pat mieles, tad šajā darbā tas tā nav!
Un mana dziļa pārliecība ir, ka tad, ja darbu dara ar prieku, tas ir ne tikai darbs, bet arī aizraušanās, tad tas padodas un sniedz gandarījumu un pievienoto vērtību arī klientiem.
Sākotnēji domāju, ka mani klienti pārsvarā būs sievietes. Bet, šobrīd mana personīgā statistika ir pretēja – lielākā daļa ir vīrieši! Un vēl, domāju, ka noteikti strādāšu ar individuāliem klientiem… Atkal alojos – šobrīd ar lielu prieku strādāju arī ar uzņēmumu, kurā darbinieki ir vīrieši.
Nu jau labu laiku nesaku “nekad”, ja nu vienīgi gribu, lai tas noteikti piepildītos 😊
